dabas mala

 


 

 

 

 

šis teksts ir sarakstīts uz nomalības teksta bāzes pēc laikraksta diena lūguma
Mākslinieka darbības iemesli
Cilvēks kā jutekliska, uz sajūtām un vajadzībām balstīta būtne nespēj iztikt bez sev līdzīgiem un vides, kurā realizēt savu būšanu. Cilvēkam nepieciešams kairinājums, bez tā nav iespējams. Viss ar ko sastopamies mūs lielākā vai mazākā mērā kairina un izsauc reakciju.
Vācot materiālu jaunai izstādei nokļuvu zem ozola lauka malā. Lapotnē dziedāja putns. Lapotne nodrošināja dziesmai labskanību. Tai brīdī apzinājos, ka atkārtoju putna dziesmu – tā skanēja manā galvā. Tāpat ir ar to, ko redzam. Mēs redzamo atkārtojam sevī, iejūtamies tajā un piedzīvojam to. Viss, ko redzam, apziņā parādās, kā tēls un tēlu grupas.
Mākslinieka reakcija uz kairinājumu ir piedzīvoto tēlu attēlošana. Ja rezultāts tiek pieejams citam cilvēkam – tad uzskatāms, ka noticis sociāls akts - māksla. Kairinājums var būt fizioloģisks, intelektuāls, estētisks, emocionāls… . Piemēram, ja mākslinieku kairina kāda cita mākslinieka darbi viņš var attēlot tos, kā rezultātā tiek attēlota citu mākslinieku māksla. Ja mākslinieku kairina idejas viņš attēlos tās. Kairinājumu ir daudz un tie var pārklāties, sajaukties dažādās proporcijās, veidojot sarežģītas tēlu struktūras un No tām var rasties sarežģītas attēlojumu struktūras. Cilvēkam raksturīgi aprakstīt tēlus ar valodas palīdzību. Tā neizbēgami rodas teksts.
Domāju, tēli reiz piedzīvoti mūs vairs nepamet, tie pamazām krājas, grupējas un gaida, lai pareizajā brīdī rezonētu ar sev radniecīgajiem un no jauna atdzīvotos. Tādējādi rodas mainīga aina - redzējums. Pieņemu, ka vidi, kurā dzīvojam uztveram, kā ainu. Vide atstāj iespaidu uz cilvēka personību – iespējams tā ir mūsu kon - teksts. Pie tam vide ir mainīga un pārsvarā to maina pats cilvēks. Dabīgu vidi aizstāj mākslīga. Var teikt – māksla mums ir visapkārt. Dzīvojam pilsētās, kas ir mākslīgi veidojumi un pie tam pilnas ar svešu paraugu ēkām, plānojumu un māksliniecisko noformējumu. Lauku ainavas ir pilnas ar koptiem, nedabiskiem mežiem un laukiem. Daudz ievestu tēlu saņemam no tīmekļa, tālrādes, drukātajiem materiāliem. Šie svešie un ievestie tēli dominē mūsu vidē un līdz ar to arī mākslā. Var teikt, ka līdzīgi, kā ekonomikā arī mākslā ievesto un izvesto tēlu attiecība ir par labu ievestajiem (imports pārsniedz eksportu). Jautājumu: ar ko tiek segts šis ārējais parāds? atstāšu atklātu.
 Par Nomalību.
Manā gadījumā galvenais emocionālais kairinājums nāk no dabas – no vides, kurā dzīvoju. Savukārt, galvenais intelektuālais kairinājums nāk no cilvēka rīcības ar dabu – vidi, kurā dzīvoju. Daba (vide) iztiek bez mums – mēs neiztiekam bez dabas (vides). Mana izvēle, vēlme un interese darbībai plaknē ir re - flektēt ar un par cilvēka ietekmi uz dabu (vidi).
Cilvēkam dots tikai pārtaisīt, uzturēt, izmainīt, pārkārtot un ar to arī izskaidrojama dominējošā interese par paša darinājumiem nevis par dabisko, neskarto. Svarīgi, ka Izmainīšana, pārdalīšana, pārveidošana, pārkārtošana… balstās uz spēles elementu.
 
Veids un materiāli.
Kad saņemts kairinājums (sitiens) no dabas (vides) nepieciešams to fiksēt. Šis sitiens ir ātrs un ass, tāpēc prasa zibenīgu rīcību. Bieži viss notiek kustībā. Mūsdienu cilvēks dzīvo dinamiski, tāpēc, lai viss būtu maksimāli patiesi, labākais fiksācijas veids ir foto. Skicēšana un zīmēšana dabā šajā gadījumā neder. Fotoobjektīvs ir precīzāks par cilvēka aci. Tas ir bezkaislīgs un atbrīvots no zināšanas. Strādājot brīvā dabā, gribot, negribot motīvs tiek apaudzēts ar zināšanām un tās var kaitēt īstumam, tādējādi saņemtais pirmais un nepastarpinātais kairinājums no dabas tiktu pazaudēts. Fiksētie attēli tiek atlasīti, analizēti datorā un rezultātā izvilkta saņemtā kairinājuma vizuāls izvilkums – atsevišķi tēli vai tēlu grupas, kas raksturīgas konkrētajai vietai. Atlikums – fons tiek noklusēts. Šeit svarīgi piebilst, ka dabas fotofiksācijas netiek apskatītas no klasiskās ainavas uzbūves principiem, un, lai gan gala iznākums var atbilst šiem principiem, tie nav svarīgi. Mākslā, pašā par sevi, likumu nav, ir tikai pielietotā materiāla ierobežojumi.
Varētu teikt, ka ar iegūto un apstrādāto fotoattēlu pietiek. Tomēr fotogrāfijas plusi slēpj sevī arī mīnusus, jo tā ir ierobežota laikā – fotoattēls vienmēr ir tagad, tam nav pagātnes un nākotnes. Fotoattēls ir bezkaislīgs un ass, kā nazis. Tam ir ,visbiežāk, informatīva nozīme. Mūsdienās fotogrāfijas tiek uzņemtas prātam neaptveramos apjomos un ātrumos (pat līdz 10 kadriem sekundē) padarot katru atsevišķu attēlu NESVARĪGU un NEVĒRTĪGU. Tomēr cilvēki tic fotogrāfijas patiesumam, pie tam – automātiski. Savukārt, glezniecība, no laika viedokļa, ir gara un izplesta. Uzgleznotais tiek uztverts laikā, kā bija, ir un būs. Gleznojums visbiežāk ietver sevī pašvērtību, paštīksmi, tehnisku kaifošanu, zaudējot tiešumu un saņemtā kairinājuma īstumu (šeit runa iet par īstenības atdarināšanu mākslā – kā jau iepriekš minēju šī atdarināšana ir ļoti svarīga mūsu psihes funkcija). Glezniecība, manuprāt, bieži vien ir smaga, taukaina, grūta, apaudzēta un neatbilstoši dārga, tādēļ izvēlos zīmējumu. Zīmējums manā izpratnē ir kaut kas pa vidu starp fotogrāfiju un glezniecību – tāda, kā, laika ziņā, gara fotogrāfija. Zīmējot lietoju tikai īslaicīgo atmiņu. Veidoju glezniecisku zīmējumu (bieži zīmējumu uz gleznojuma), kas ir tuvu fotogrāfiskam. Metode ir pēc shēmas: sitiens no dabas – atlase, analīze – atsitiens. Sitienam un atsitienam ir jābūt ar līdzvērtīgu emocionālo piesātinājumu. Dabā var saskatīt daudz dažādu tēlu, tomēr svarīgi ir atlasīt raksturīgākos, interesantākos, domveidojošākos, lai rastos jauns dabas (vides) tēls, kurš liek mums sajust un domāt par to, kas bija ir un būs, kāds bija ir un būs, kāpēc bija ir un būs.
Pārdomāt vai apdomāt?
Pārdomas raksturīgas glezniecībai, bet man svarīgi, lai to nebūtu – lai nekas nav izdomāts vai lieki un pašvērtīgi izmainīts. Gleznojot, gleznotais tiek izdomāts un tam ir grūti noticēt, tāpēc izvēlos apdomāt nevis pārdomāt. Darbi ir apdomājumi.
Ekonomiskais aspekts
Dzīvojam laikā, kad dabas resursi samazinās, bet pieprasījums pēc tiem aug. Daudziem cilvēkiem dzīves līmenis ir iztikas minimuma robežās. Šādā situācijā nav attaisnojama dārga māksla. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ mani darbi ir mazi un arī to izmaksas ir iespējami mazas. Daudzi gatavie darbi tiek dzēsti un to pamatnes izmantotas atkārtoti. Tāpat darbi, kas ilgstoši netiek pabeigti tiek sazāģēti, virsmas nokasītas un izmantotas atkārtoti. Viens no „Nomalība” mērķiem bija parādīt, ka ir iespējams ar minimāliem līdzekļiem segt darbu izmaksas, nodrukāt ielūgumus un plakātus, informēt sabiedrību un izdot katalogu, nepiesaistot ārēju finansējumu.
Darbu izmēri.
Lielu izmēru darbiem ir vairāk fizioloģiska ietekme. Tie ietver skatītāju sevī, veidojot klātbūtnes sajūtu. Zūd kopiespaids. Mazi darbi nodrošina attēlumu. Tie aicina tuvoties darbiem, ieskatīties, iedarbināt iztēli, un ieraudzīt to, kas ir aiz attēla. Maziem darbiem, neskatoties uz attālumu, ir intīmāka un arī intelektuālāka iedaba.
Trīsgadīgā meita reiz ienāca darbnīcā un teica: „Nu, paskaties, tēti, man šķiet, ka tev māja iemaldījusies mežā”. Bet ne meža, ne mājas tur nebija!
Starp citu, ikdienā, turamies pa gabalu no nomalēm.
Nomalība
Latvija ir Eiropas nomale. Dzīvoju Rīgas nomalē. Vietas, ko zīmēju ir nomales (piemēram, ceļmalas). Mūsdienās, uz sevi centrētajam cilvēkam, daba ir nomale. Dabas tēli mūsdienu mākslas laukā ir nomale. Pats sevi sabiedrībā uztveru, kā nomali. Purvs, ko zīmēju nav piemērots cilvēkam dzīvošanai un ir pilnīga nomale. Degradētās teritorijas, kuras zīmēju ir purvmalas. Izstāde notika Rīgas nomalē. Izstādītie darbi ir nepopulāru un nomaļu domu materialitāte. Tāpēc Nomalība.
Pirmā aina - purvs
Šeit nav svarīgi, kā tas ir uztaisīts. Zīmēšanas tehnika un paņēmieni nesatur virtuozitātes elementus. Visos attēlos ir mūsdienas. Tas notiek tagad un ir neticami. Materiāli: koks, audekla atgriezumi, pelnu grunts, ogle. Ogle ir pelni, un, tāpēc rezultāts ir PELNI UZ PELNIEM. Izmantotie attēli iegūti fotosesijās laika posmā no 2004. līdz 2007. gadam. Darbi ietvēra sevī pirmo purva sērijas daļu – degradēts purvs.
Tēli no kuriem veidojas aina: Mirusi ainava / Notekgrāvji, kā brutāla spēka metode /Degradācijas iemesls – kūdras ieguve / Degradācijas sekas – krituši koki, dzīvi miruši koki (nāve)
Otrā aina - daba ar traucējumiem (idejām)
Reiz biju pie jūras. Un viena auss bija aizkritusi. Nebija iespējams saslēgties ar vidi, kurā atrados, jo ausī džinkstēja. Aptvēru sevi, kā izolētu vienību, nošķirtu no visuma. Ar acīm redzēju jūru, ar vienu ausi dzirdēju troksni galvā, ar otru – jūru un netālās šosejas trokšņus. Domāju domas, kas nebija saistītas ar jūru. Tā tulkojamas akrila krāsas uzlikas šajos darbos – trokšņi, traucējumi, idejas, domas. Šeit visizteiktāk parādījās  spēles elements. Izmantotie attēli iegūti fotosesijās laika posmā no 2004. līdz 2008.gadam.
Galvenais motīvs – mežs. Mans vectēvs dzīvoja mazā guļbūvē meža vidū bez elektrības un citām mums pierastām ērtībām. Bērnībā tur bieži ciemojos un tas ir atstājis neizdzēšamu iespaidu. Mežā dzimšana, dzīvošana, miršana un nāve notiek vienuviet un vienlaicīgi. Tas ir redzams un novērojams no viena skatu punkta. Dzīvības cikla dažādās stadijas papildina un izskaidro viena otru, un tā bezgalīgi. Nozīmīgi, ka daudzviet kapi ir mežā.
Tēli no kuriem veidojas aina: Rotājums – daba, kā ornaments, spēļu laukums, izklaides fons / Ainavu arhitektūra (piemēram iespēja koku izrakt mežā un pārstādīt piemājas dārzā) / Gruntsgabala saskatīšana ainavā / Dabas ierāmēšana, dalīšana un kopšana / No meža nošķirti (izolēti, izdzīti) koki/
Nomalības kopsavilkums
Es zīmēju to, kas tiek saukts par pasauli, šo sauli, mājām, zemi, vidi, vietu, zemeslodi, planētu, dabu, haosu, teritoriju. Mani interesē tā daļa, kur cilvēka darbība ir vismazāk aktīva, bet progress, iespējams, vēl nav regress. Tur, kur procesi notiek vislēnāk – nomales.

 
Arturs Bērziņš
10.04.2008. / 10.02.2009.